Skeptiķa pārdomas jeb janvāra barikāžu viņā pusē

Palielināt attēlu

Barikāžu atceres dienās katru gadu no jauna dalībnieku atmiņas par nu jau pagātnē aizgājušo laiku neiztrūkstoši pavada nopūta: “Kur pazudušas tās idejas un vienotība, kas toreiz tautu tā saturēja kopā?”

Turpretī man šķiet, ka nav pazudušas ne idejas, ne vienotība. Izejiet uz ielas un pajautājiet garāmgājējiem, kurš tad šodien nevēlas, lai mēs dzīvotu brīvā un neatkarīgā Latvijā? Tie, kam šī vērtība bija svarīga 1991.gadā, no tās nav atteikušies arī šodien. Tās vienotības arī mazāk nav palicis – cik bija toreiz, tik arī tagad. Un nav tiesa, ka tajās dienās visi kā viens  domāja tikai par Latviju un kala plānus, kā atvairīt iespējamo uzbrukumu. Cilvēks pēc savas būtības ir egoists, un ne vienmēr savu raksturu viņam izdodas pakļaut sabiedrības interesēm, kaut arī viņu vada cēls mērķis.

Biju šo notikumu aculieciniece un pat līdzdalībniece. Strādāju, kā toreiz teica, stratēģiski svarīgā objektā, kuru visu diennakti apsargāja zemessargi  Tāpēc tuvplānā bija iespējams pavērot gan darbiniekus, gan aizstāvjus, gan iedzīvotājus. Jā, valdīja zināms pacēlums, nez no kurienes radies enerģijas pieplūdums un lielāka nekā citkārt nacionālās pašapziņas deva. Pārsvarā tās bija ārējās izpausmes - iekšēji visi palika tādi, kā bija iepriekš.

Kuri pirms tam bija vadījuši un organizējuši, tie arī barikāžu dienās iekārtojās pie rakstāmgaldiem un telefoniem, reizi pa reizei ar mašīnu aizbraucot pārbaudīt, kā tauta tiek galā ar uzticēto uzdevumu. Arī pēc tam, kad barikādes bija nojauktas tiešā un arī pārnestā nozīmē, hierarhija saglabājās. Tie paši cilvēki, kas koordinēja visas darbības toreiz, dara to arī šobrīd labi apmaksātos amatos Rīgas domē, Saeimā un valdībā. Tie, kas nemācēja “koordinēt”, vēla  dzelzsbetona bluķus un ar smago tehniku norobežoja pieeju valdības ēkām, darīja melno darbu. Ja vajadzēja iet zem lodēm, gāja un arī krita... Krita ierindnieki, priekšnieki – ne.

Dažādas – brīžiem pat pretrunīgas – bija cilvēku uzvedības izpausmes. Kamēr vieni uz ceļiem tuvējās baznīcās lūdza Dievu, lai sargā Latviju, citi pildīja glāzes un sajūsminājās par puskailām meitenēm, kas par prieku aizstāvjiem dejoja uz prezidija galda,  ģērbušās no zemessargiem aizlienētās garās baltās kokvilnas apakšbiksēs. Kamēr vieni domāja par mājās palikušo ģimeni, citi steidza “kolekcionēt” galvaspilsētas skaistuļu paceltos brunčus. Ne vienam vien barikāžu laiks bija iespēja izdevīgi iepirkties vai pasēdēt kafejnīcā, jo nebija padomjlaikiem tik raksturīgo rindu. Kāds dzimtenes aizstāvis no Ikšķiles pat iemanījās apsolīt vienas iestādes darbiniekam sagādāt tapetes. Naudu – 60 rubļu – paņēma, bet par tapetēm aizmirsa...

Var jau izbrīnā iesaukties: “Kā tad tā var nodarīt pāri aizstāvis aizstāvamajam un galu galā – latvietis latvietim?” Bet brīnīties jau nav par ko, neviens mūs nepārveidos – kādi bijām, tādi palikām un paliksim. Ko mums var padarīt barikādes vai Dziesmu svētki? Pēc koncertiem Mežaparkā taču arī mājās braucam dziedādami un cits citu labvēlīgi uzlūkodami, bet jau nākamajā rītā tajā pašā tramvajā kāpjam viens otram uz kājas un pat neatvainojamies. Tāda ir dzīve, tādi esam mēs, un nav ko veltīgi lolot ilūzijas, ka kādreiz esam bijuši vai būsim labāki.